KĀ BRĪVAS BITES DIEVA TAUTAS DZĪVĀ STROPĀ

Pēdējā vecgada dienā šis teksts atnāca plkst. 12. Pēc 4 stundām steidzu to uzlikt uz vienkāršas meldijas. Tādas, lai katrs, kas zina kaut 4 akordus, to pats varētu nodžankāt ar savējiem. Gribēju paspēt palaist ēterā vēl līdz gadumijas stundai. Vieglāk, ērtāk, protams, nāk tīrā, smalkā dzeja. Panti uz kaujas karodziņiem rakstās daudz smagāk. Ar sajūtu, ka jau karo un esi ievanots. Brīžiem zinu, ka rakstu ar asinīm. Reāli. Iedziedāju pēdējiem spēkiem, jo vajadzēja ātri. Sirds leca pa muti laukā, bet paguvu. Režīma galma dzejdari un mūziķi tādas banalitātes nevar atļauties. Es varu. Vārdi “Tauta“, “Atmoda“, “Tēvzeme“, “Latvija“ arī ir novalkāti un banāli. Režīma smalkajiem, ne man. Lai arī